Portretists redz vairāk. Intervija.

26.10.2012 Intervijā laikrakstā Druva, autore ir Mairite Kaņepe: "Latvijas mākslas dzīvē Ritums Ivanovs labi pazīstams kā portretists. Pēdējā laikā īpašu ievērību guvuši viņa mākslas darbi, kuros portretēti pasaulslaveni cilvēki mirkļa emocijās. Mākslinieka sociālais redzējums. Šobrīd gleznotājs strādā pie jauna uzdevuma, saņēmis valsts pasūtījumu uzgleznot iepriekšējā Valsts prezidenta Valda Zatlera parādes portretu

„Latvijas prezidenta Valda Zatlera portrets”, autors Ritums Ivanovs, 2012 . gads, izmērs 160 x 99,6 cm., audekls, eļļa.

Mairite Kaņepe: Vai šādu darbu pasūtījumi ir bieži?

Ritums Ivanovs: Ļoti reti. Valsts nav aktīva gleznu pasūtītāja, un jaunā laika prezidenti arī bijuši tikai trīs. Esmu redzējis visu iepriekšējo Valsts prezidentu parādes portretus, tos, kas atradās Rīgas pilī Portretu zālē. Mani mākslā vienmēr interesējuši socioloģiski momenti, tāpēc mēdzu gleznot pēc fotogrāfijas, izvēlos fotomateriālu, kas jau publicēts avīzēs, žurnālos, internetā. Tāpēc, pirms sāku darbu pie Valda Zatlera parādes portreta, notika speciāla foto sesija. Pēc fotogrāfijām tapa manas skices, bet tagad arī pati glezna.

Valstiskums un personība – cik sarežģīti to iekļaut vienā mākslas darbā?

Ņēmu vērā, ka šai gleznai jākļūst par vēstures faktu. Parādes portretos nekoncentrējas uz seju, jo jāattēlo pilna figūra un svarīgas ir detaļas, piemēram, apbalvojumi. Iepriekš izpētīju pasaules praksē valdnieku attēlošanu mākslā. Apskatīju internetā savu elku gleznotāju veikumu. Gerhards Rihters ir gleznojis Amerikas prezidentu Bilu Klintonu, savukārt leģendārais britu portretists Lucians Froids Lielbritānijas karalieni Elizabeti. Ar Valdi Zatleru personīgi iepazinos šopavasar, kad viņš bija atnācis uz manas izstādes atklāšanu. Redzēju viņu kā cilvēku ar savu nostāju un raksturu. Cilvēka atklāšanas moments ir būtisks arī valstiskā portretā, tāpēc ielikšu to gleznā, cik vien varēšu.

Jūsu personālizstāde, kas pašlaik skatāma Rīgā, tika atklāta dienā, kad Latvijā uzstājās pasaulslavenā dziedātāja Lēdija Gāga. Kādu atceraties šo dienu?

Dziedātājas koncerts bija interesants notikums Latvijas mākslas dzīvē. Tāda lieluma zvaigznes un rakstura figūras Latvijā vēl nebija bijušas. Popkultūra ir vesela industrija, kas pasaulē dzīvo pēc saviem noteikumiem. Kādi tie patiesībā ir, Latvija vēl nebija piedzīvojusi. Ar to saskārāmies arī manu gleznu izstādē. Lēdiju Gāgu sāku gleznot jau pirms diviem gadiem, jo viņa mani ieinteresēja kā sociāla parādība. Dziedātāja vienmēr bijusi arī vizuāli izteiksmīga. Viņa iesaista savos skatuves uzvedumos mākslu, pati referencē uz dažādiem mākslas stiliem un virzieniem. Viņa ir viena no mūsu laikmeta zīmēm. To jau iepriekš biju izpētījis, aizejot Rīgā uz koncertu, manos priekšstatos, ko biju attēlojis gleznās, nekas daudz nemainījās.

Jūs esat portretējis arī citus pasaulslavenus dziedātājus, bet daļa nekad neatbrauks uz Latviju, jo jau miruši.

Pēdējie trīs, četri gadi man pagājuši popkultūras analīzē. Esmu gleznojis Eimiju Vainhausu, kura vēlāk aizgāja bojā, bet Maiklu Džeksonu gleznoju pēc viņa nāves, jo man likās nozīmīgi mākslā ko atstāt no viņa. Taču esmu portretējis ne tikai dziedātājus, arī aktrises un modeles.

Prestižajā Britu izsoļu namā pārdotas jūsu gleznas, nesen Vācijā atklāta vērienīga izstāde, kurā daudzo pasaules mākslinieku vidū esat pārstāvēts. Vai spējat izsekot valstīm un vietām, kur aizceļo nopirktās gleznas?

Nav jau nekāds kosmoss, bet ne vienmēr zinu, kas notiek ar manām gleznām. Tagad zinu, kā Vācijā gleznām tiek nodrošināta aprite izstādēs, kur tās redz tūkstošiem skatītāju. Vācieši atsūtīja ielūgumu uz izstādes atklāšanu. Vācu kolekcionārs Reinholds Vurhs (Wurths), no kura iepirktajām gleznām jau izveidoti septiņi, astoņi muzeji, izvēlējās manu gleznu no 2008. gada sērijas „Sapņotāji”. Tajā attēlots kadrs no filmas „Melanholija”. Gleznā „Kopā” ir redzams veca vīra profils un meitenes seja. Abas sejas runā par attiecībām. Izstāde, kurā redzama glezna, pusgadu atradīsies milzīgā muzejā mazā vācu pilsētiņā. To tūkstošiem tūristu apmeklē tieši šī muzeja dēļ, kurā ir ne vien šodienas mākslinieku gleznas, bet arī klasiķu, piemēram, neskaitāmi Endija Vorhola, Pablo Pikaso darbi. Vācijā redzētais izstādes vēriens bija pārsteidzošs. Tur esot, sajutu mākslas pasaules elpu ar Eiropas piesitienu.

Latvijā izsoļu namu nav, bet mākslas darbu kolekcionēšana notiek. Bieži vien muzeji ir lēni uz mākslas aktualitātēm, tās neiegādājas. Privātie kolekcionāri to izmanto un pasteidzas priekšā. Pēdējā laikā igauņi sākuši aktīvi sekot līdzi mūsu glezniecībai, uzskatot, ka Latvijā tā ir visai spēcīga. Novembrī esmu ielūgts uz izstādes atklāšanu Tartu, kur būs pārstāvēta jaunā latviešu glezniecība.

Rīgā bija vērienīga izstāde, arī ar jūsu līdzdalību, un mākslas darbu izsole, lai iegūto līdzekļu nozīmīga daļa nonāktu Likteņdārza veidošanai. Kā liktenīgākie vēstures grieži 20. gadsimta garumā ietekmējuši jūsu dzimtu?

Mammas brāļi bija karā, pēc tā tika aizrauti prom no Latvijas līdz pat Amerikai. Padomju laikā mēs ar viņiem nevarējām kontaktēties. Mammas ģimene piedzīvoja arī to, kā visu ģimenes saimniecību atņēma kolhozs, iekārtojās mājā un kūtī, kur bijušajiem saimniekiem pašiem bija jāiet strādāt kolektīva labā. Vecāmāte stāstīja, ka ģimenei bijuši selekcionēti zirgi, pirms kara saimniecība tirgojusies ar Angliju un Vāciju. Vectēvs, nespēdams samierināties ar kolektivizāciju, no pārdzīvojuma pēkšņi mira.

Kā jūsu ceļš skolas gados no Cēsīm aizveda uz Rīgu?

Maziņš būdams, to vien darīju, kā zīmēju. Apmeklēju zīmēšanas pulciņu pie mākslinieka Pētera Rozenberga, viena no Cēsu akvareļplenēra veidotājiem. Viņš arī bija tas, kurš rosināja doties uz mākslas skolu Rīgā. Mamma man prasīja, vai to gribu, atbildēju, ka jā. Sestdienās braucām uz sagatavošanās kursiem Rīgā. Viss tur bija nopietni. Izturēju eksāmenu un pēc 4. klases sāku mācīties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā. Skola toreiz bija zem viena jumta ar Mākslas akadēmiju, saprotami, ka pēc tam mācījos akadēmijā. Mākslā ik pēc desmit gadiem ienāk jauna paaudze ar jaunu domāšanu. Nu jau esmu četrdesmitgadnieks, redzu atšķirības ar jauno mākslinieku paaudzi, kura nav piedzīvojusi pārmaiņu laikus Latvijā.

Esat vienīgais mākslinieks, kura darbnīca iekārtota bijušajā ostas teritorijā Andrejsalā. Kā nonācāt pie šāda risinājuma?

Mākslinieki Latvijā reti kad var dzīvot tikai mākslai. Jāprot arī daudz kas cits, piemēram, sadzīves nokārtošanā darboties kā viena cilvēka orķestrim. Man bija plaša darbnīca bijušās medicīnas instrumentu rūpnīcas telpās, bet pēkšņi no turienes meta laukā. Telpas bija labas, tāpēc tās noskatīja un pārveidoja par birojiem valsts iestādēm. Par laimi, veiksmīgi atrisināju problēmu, atrodot darbnīcai vietu pie ostas Daugavmalā. Andrejsalā osta samazinās, un pilsētvidei, kas ir tik tuvu vecpilsētai, bija jāatrod jauna loma. Mākslinieki tur bija gaidīti, lai radītu jaunu raksturu Andrejsalas videi, lai iesildītu vietu un bijušo ostu cilvēki sāktu izmantot citiem mērķiem.

Darbā pie audekla daudz laika jāpavada vienatnē. Vai vienmēr to var atļauties, cik vēlaties?

Kādreiz varēju daudz, tagad jāpieskaņojas sadzīvei. Kad piedzimst bērni, ne vienmēr radošais darbs ir pirmā vietā dienas kārtībā. Katru dienu vedu bērnus uz skolu un bērnudārzu, rēķinos ar sastrēgumiem Rīgas ielās kā no rīta, tā vakarā. Ja pa vidu izdodas atrast tik daudz brīvā laika, lai iztīrītu galvu un kaut ko padarītu pie audekla, tas ir labi. Mani bērni vēl ir mazi, viņiem ir pieci un septiņi gadi. Tas arī visvairāk nosaka manu ikdienu. Kad tikko beidzu akadēmiju, bija pavisam cits lidojums cik gribēju, varēju dzīvot un strādāt darbnīcā, pēc tam rīkot izstādes, satikties ar draugiem, piedalīties pasākumos.

Mākslas radīšana ir domāšanas un izpētes process, jūsu darbnīcā redzētais liecināja, ka esat sācis jaunu tematisku posmu.

Ilgu laiku mani saistīja popkultūra, it sevišķi, kā tā līdz ar ekonomikas attīstības vilni veidojās Amerikā.

Ļoti daudz gleznojot portretus, esmu izpētījis, kā sejā atspoguļojas emocijas. Tagad mani interesē cilvēka skelets dzīves un nāves simbols. Tas arvien bijis ļoti spēcīgs vizuālais tēls mākslā un vēsturē."

Avots: news.lv

Iepriekšējā
Galerija ArtPromotion02: Ivanova gleznas Würth
Nākamā
Zatlers: parādes portretu gleznošanas tradīcijā ienāks jauns stils