"Portretos – acumirklīgas emocijas"

 Ievas Iltneres portrets. Kristīnes Pabērzas foto

Raksts avīzē Kurzemnieks 14.01.2023, autore: Kristīne Pabērza. „Cilvēka dzīve uzrādās viņa grumbās, acu skatienā vai lūpu kaktiņā. Mani arvien vairāk interesē filozofija: kas es esmu, kāpēc vispār esmu un kāda tam visam jēga,” par portretiem saka gleznotājs Ritums Ivanovs, kura izstāde Vērotāja laiks Kuldīgas Mākslas namā apskatāma līdz 26. februārim 2023.

Ar vērā ņemamu rezonansi šī izstāde ceļojumu sāka pērn mākslas stacijā Dubulti. Monumentālā formā autors iemūžinājis mākslinieču Maijas Tabakas, Intas Rukas, Aijas Zariņas, Ievas Iltneres, Džemmas Skulmes, Vijas Celmiņas, Mētras Saberovas, Daces Lielās, Helēnas Heinrihsones un Ievas Epneres portretu. Tie veidoti, izmantojot stopkadrus no videointervijām, un tiem pretstatīti autora pašporteti, kas atklāj vīrišķo šķautni un spēju precīzi reflektēt par sevi.

Spēcīgas sievietes

No atainotajām māksliniecēm R.Ivanovs savā radošajā dzīvē mācījies un iedvesmojies: „Gribēju izveidot Latvijas kopainu – sievietes visos laikos. Mēs reti runājam par kultūras vērtībām. Man, dzīvojot tajā burbulī, tas šķiet pašsaprotami, bet cilvēki bieži vien pat nezina, kas mākslinieki ir, ko viņi dara un kā izskatās. Latvijas mākslu veido ļoti spēcīgas sievietes. Portrets ir tik pietuvināts, ka var redzēt Džemmas Skulmes skatienu: ko viņa pārdzīvojusi, kāpēc ir tik asa vai konkrēta. Kāpēc Heinrihsone ir vairāk spēlējoša vai draiskāka? Ja padomājam, kāda ir viņas māksla, varbūt raksturs kaut kā saspēlējas.”


Ar sienu krāsošanas rullīti


Izstādes kurators Raimonds Kalējs priecājas, ka darbi nonākuši Kuldīgā: „Te tie intīmi sadzīvo un ir lielāka tuvība starp skatītāju, māksliniecēm un pašu autoru. Šeit nostājoties, aizraujas elpa. Priecē tas, ka Ritums nekad neapstājas – aug un attīstās.” Gleznas autors veidojis nevis ar otu, bet ar rullīti, ko parasti izmanto sienu krāsošanai.

Vai sevi pazīstam?


Katrā R.Ivanova pašportretā ir cita noskaņa, jo arī autors mēdz būt dažāds. Kāds viņa draugs fotogrāfijas uzņem ar senu metodi: lai uztaisītu portretu, mierīgi jāsēž astoņas līdz desmit sekundes. Tas licis aizdomāties par procesu, jo nav zināms, kad mirklis koncentrējas un paliek kadrā uz filmiņas, plates vai selfijā. „Nofotografēts ir tikai laika nospiedums, ne objekts. Kā objektu sevi nemaz nepazīstu. Ja uztaisu selfiju vai no rīta paskatos spogulī, tad zinu. Ja tas tiek noņemts, nezinu, kāds izskatos, jo skatos no savas perspektīvas un redzu tikai ārējo pasauli. Pārzinu savu pārdzīvojumu pasauli un to, ko uzgleznoju. Tur esmu pārvaldnieks. Kad pēkšņi ir satikšanās ar pašportretu, nav, ar ko salīdzināt. Vai tas ir smaids vai dusmas, vai kas cits? Ja sākam sevi analizēt, nemaz nezinām, kā izskatāmies. Portretos arvien vairāk nāk laukā pārdzīvojumi un ciešanas.”

„Man patīk peldēt mākslas burbulī un sajust plašumu, ko tā piedāvā. Tur viss nav viennozīmīgi – katram jāatrod kas savs, lai varētu just saikni,” Kuldīgā atklājot personālizstādi Vērotāja laiks, teica mākslinieks Ritums Ivanovs.


Avots: Kurzemnieks
Iepriekšējā
Artsy Viewing Room no 17.01.