Vasaras meistardarbnīca "Purvīša gēns"

Ievērojot tradīciju, veicināt vizuālās mākslas attīstību - biedrība “Art Cēsis” jau divpadsmito gadu organizēja profesionālu gleznotāju vasaras skolu "Purvīša gēns" un meistardarbnīcu, atzīmējot gleznotāja Vilhelma Kārļa Purvīša 150.jubileju. Mākslinieki: Ritums Ivanovs, Reinis Liepa, Janis Dukāts, Jānis Blanks, Ansis Rozentāls, Mārtiņš Zutis, Zile Ziemele, Laima Bikše, Signe Vanadziņa, meistars Dmitrij Laschetko. ArtCēsis vadītāja – Inese Ciekure.
Vasaras skola “Purvīša gēns” ir pagodinājums un novērtējums vizuālai mākslai kopumā. Projekts sevī ietver nepieciešamību apgūt un izprast kazeīna krāsu tehniku latviskās mākslas aizsākumos Latvijā. Analizēt, cik dziļi nācijas apziņā iesakņojies un nostiprinājies Vilhelmam Purvītim raksturīgais ainavas motīvs, un vai tas ir aktuāls arī mūsdienās. Vasaras skolas uzdevums - izpētīt latviešu vizuālās mākslas identitāti V.Purvīša atstātā mantojumā un radīt jaundarbus, kurus varēs aplūkot no 10.augusta līdz 31.augustam gleznotāju meistardarbnīcā, Raunas ielā 13, Cēsīs jeb telpās, kur savulaik atradās pasts.

Plenērs notika jau 12. gadu. Tad pasta telpas pārvēršas par mākslas salu. “Mācāmies apgūt zināšanas, ko senie gleznotāji izmantoja tehnikās, tehnoloģijās. Šoreiz gleznotāji centās iz­prast kazeīna krāsu tehniku latviskās mākslas aizsākumos. Sko­lotājs bija ikonu gleznotājs un restaurators Dmitrijs Laščetko. Mā­cās ne tikai studenti, arī doktoranti, pazīstami profesori, mākslinieki, zīmēšanas skolotāji . Viņi ir mūsdienu glezniecības atvara grozītāji, tālāk nesēji,” stāsta biedrības “Art Cēsis”, kas rīko plenērus, vadītāja Inese Ciekure un atgādina, ka arī iepriekšējos gados galvenais uzsvars plenēros bijis apgūt glezniecības senās tehnikas. Mākslinieki mācījušies olu temperu, ikonu gleznošanu, zeltīšanu, vaska krāsu glezniecību, fresku gleznošanas pamatus un citas. I.Ciekure uzsver, ka tās ir senas gleznošanas tehnikas, kas izturējušas laika pārbaudi un pierādījušas mākslas darbu ilgnoturību.

Mākslinieku šīs vasaras uzdevums bija analizēt, cik dziļi nācijas apziņā iesakņojies un nostiprinājies Vilhelmam Purvītim raksturīgais ainavas motīvs un vai tas ir aktuāls arī mūsdienās, kā arī izpētīt latviešu vizuālās mākslas identitāti V.Purvīša atstātajā mantojumā un radīt jaundarbus.

Plenēra dalībnieki gatavoja kazeīna krāsu no biezpiena. “Pur­vīša laikā eļļas krāsas bija dārgas, no biezpiena izgatavota līme ar eļļu pigmentiem bija populāra. Krāsu vajadzēja daudz, kaut vai teātros gleznot dekorācijas, reklāmu afišas lielos laukumos. Tā ir lētas un noturīgas krāsas glezniecība, ko vairs neizmanto,” pastāsta I.Ciekure un piebilst, ka plenēra dalībnieki arī apmeklēja Mākslas muzeju, kur noklausījās lekciju par V.Purvīša glezniecības metodēm, apskatīja viņa gleznu izstādi, kas raisīja profesionāļu diskusijas par to, kā mākslinieki strādāja kādreiz un kā tagad.

Ansis Rozentāls, Mākslas akadēmijas metodiķis Zīmēšanas katedrā, studē profesionālās doktorantūras programmā, uzsver, ka māksliniekiem ir svarīgi, lai glezna dzīvo ilgi. “Kad kazeīns nožūst, tas ir noturīgs līdz pat 500 gadiem. Kā laikmetīgās mākslas dalībnieki ar šīm zināšanām tajā varam ienest veco un uzlabot iespējas. Pēc simts gadiem cilvēkiem neinteresēs, kāda bija politika, gāzes un naftas cenas, lai uzzinātu par šo laiku, ies uz muzejiem, skatīsies, ko cilvēks radījis ar savām rokām. Glezniecība ir izdzīvojusi cauri gadu tūkstošiem, ilgnoturība ir svarīga. Laikme­tīgajai mākslai nav ilgdzīvotspējas, izstāde un darbs bieži vien tiek izmests,” pārdomās dalās A.Rozentāls un atgādina, ka aizvien biežāk tiek uzsvērts, ka mākslas darbam jābūt vērtībai, lai pēc laika to neizmet.
Māksliniece Signe Vanadziņa atklāj, ka, mēģinot izmantot kazeīna krāsas, ir īsta cīņa ar materiālu. “Pagaidām ar to grūti saprasties. Man tas ir ļoti liels eksperiments un iznākums tāds dīvains, bet process ir interesants. Nianses svarīgas,” saka S.Va­nadziņa.

Gleznotājs Ritums Ivanovs uzsver, ka plenēra sākotnējā doma nav mainījusies un tas ir ļoti svarīgi. “Plenērā ir jābūt procesam, nevis tikai mākslinieku gleznošanai. Ikdienā esam katrs savā darb­nīcā, te tikšanās, kopā mācāmies. Mākslā daudzas lietas ir aprobētas, nav tā, ka kaut ko atklāj un esi vienīgais, katra ieguldījums ir svarīgs, katra atklājums, un mēs dalāmies. Saprast tehnoloģiju nevar tik ātri, tā ir tikai ieskatīšanās, kā darīja kādreiz. Daudzi tālāk izmanto savā glezniecībā,” stāsta R.Ivanovs, bet J.Rozentāla Māk­slas skolas direktors Jānis Dukāts pauž pārliecību, ka katram māksliniekam ir svarīgi apgūt jaunas tehnikas, tehnoloģijas, tā ir pilnveidošanās. “No plenēriem Cēsīs man ir mapīte ar receptēm, kas izmēģinātas. Daudzas tehnikas gribētu attīstīt savos darbos, noteikti ir fresku, eļļas krāsu tehnikas, piemēram, pašam jaucot pigmentus ar vasku, kas ir noturīgākas nekā krāsa no tūbiņām. Gribas radīt darbus, kas priecē sabiedrību ilgāku laiku,” saka J.Dukāts.

Plenēra dalībnieki uzsver, ka biedrība “Art Cēsis” dara ne vienmēr novērtētu darbu arī Cēsīm. I.Ciekures uzņēmība ir apbrīnojama, jo ik vasaru izdodas gan piesaistīt finansējumu un pārliecināt dažādu konkursu rīkotājus, ka plenērs ir nozīmīgs ne tikai māksliniekiem, bet arī pilsētai, gan nodrošināt māksliniekiem uzturēšanās un strādāšanas iespējas. “Izstāde tapusi, veidota Cēsīs. Lielākajai daļai mākslinieku ir saistība ar Cēsīm. Cēsis ir piesaistes un satikšanās vieta. Izstāde ir dalīšanās ar sabiedrību,” vērtē R.Iva­novs, bet A.Ro­zentāls atgādina, ka māksla rodas no ikdienas impulsiem, sajūtām, kas tiek pārnesti gleznā. Un gleznās noteikti ir kas tāds, kas pamanīts, sajusts tieši Cēsīs. Vērts to ieraudzīt, tāpat arī pameklēt saistību ar V.Purvīti.

#cesunovadapasvaldiba #cesukulturascentrs
Iepriekšējā
Glezniecības izstāde “Plenērs”
Nākamā
 Svinīgi atklās Ivanova gleznotos portretus